Vai esat godīgs pret sevi?

Lasīšanas laiks 5 protokols

Vai esi godīgs pret sevi - jautājums, kas netiek uzdots katru dienu, tomēr tas ir pamatots, jo godīgums sākas sevī un ar sevi, ja vēlies būt godīgs pret citiem.

Godīgums tiek uzskatīts par vienu no svarīgākajiem tikumiem cilvēku savstarpējā saskarsmē. Lai gan bieži vien ir vieglāk būt godīgam pret citiem, rodas jautājums, vai mēs patiešām esam godīgi paši pret sevi.

Pašapmāns, domu apspiešana vai noklusēšana var novest pie tā, ka mēs neatpazīstam vai nepieņemam savus patiesos motīvus, kļūdas vai bailes. Taču tikai tie, kas ir godīgi pret sevi, var dzīvot patiesi pilnvērtīgu dzīvi.

Bībele sniedz vērtīgu ieskatu par to, kāpēc pašpatiesība ir tik svarīga un kādas ir negodīguma sekas.

Psiholoģija arī intensīvi pēta, kā darbojas pašapmāns, kas tiek praktizēts pārāk bieži, un kā tas ietekmē personīgo labklājību.

Godīgums - pret sevi

Būt godīgam pret sevi ir īsts izaicinājums! Daudzi cilvēki mēdz sevi redzēt labākā gaismā vai apspiest nepatīkamas patiesības. Tas notiek baiļu no sekām, lepnības vai izkropļota sevis priekšstata dēļ.

Bībele brīdina Jeremijas 17:9 „Sirds ir ārkārtīgi viltīga un ļaunprātīga; kas to var saprast?" un vienlaikus aicina uz palīdzību: "Kas to var saprast?".„

Tevi un citus cilvēkus, pat psihologus un psihiatrus, šeit bieži vien piemeklē neveiksmes. Tāpēc vienīgais, kas šeit var palīdzēt, ir Dievs. Tā teikts Psalmi 139:23-24 „Izmeklē mani, Dievs, un iepazīst manu sirdi, pārbaudi mani un uzzini, ko es domāju, un redzi, vai es eju pa ļaunu ceļu, un vadi mani pa mūžīgo ceļu.„

Psiholoģija jau sen ir pierādījusi, ka cilvēki bieži izmanto kognitīvos izkropļojumus, lai sevi parādītu labākā gaismā vai izvairītos no nepatīkamas realitātes.
Tā sauktais Apstiprināšanas kļūda (Apstiprinājuma neobjektivitāte) raksturo tendenci pieņemt tikai to informāciju, kas atbalsta savu viedokli, ignorējot pretējus faktus.
Izspiešana ir vēl viens aizsardzības mehānisms, ar kura palīdzību stresa domas vai atmiņas tiek izspiestas no apziņas, lai izvairītos no emocionālas sāpes.

Pašapmāns un tā sekas

Ja mēs neesam godīgi pret sevi, tas var radīt ilgtermiņa negatīvas sekas. Tas kavē personīgo izaugsmi, kavē attiecības un var pat novest pie garīga akluma. Jau 1 Jāņa 1:8 var lasīt "Ja mēs sakām, ka mums nav grēka, mēs maldinām paši sevi, un mūsos nav patiesības.„

Fakts par pašapmānu jau ir Salamana pamācības 16:2 "Visi cilvēka ceļi ir tīri viņa acīs, bet Kungs pārbauda garus." Ja Dieva kā pārbaudošas autoritātes nebūtu, cilvēks varētu gozēties savā paštaisnībā...

Psiholoģiskie pētījumi liecina, ka hroniska pašapmāns var izraisīt pastiprinātu stresu, iekšējo nemieru un pat garīgas slimības, piemēram, trauksmes traucējumus vai depresiju. Cilvēki, kuri sev melo, bieži piedzīvo kognitīvo disonansi - nepatīkamu sajūtu, kas rodas, ja domas, uzskati un rīcība nesakrīt. Jo dziļi sirdī ikviens zina, ka maldina sevi un ka šķietamība neatbilst realitātei.

Ceļi uz godīgu pašrefleksiju

Kā mēs varam iemācīties būt godīgāki pret sevi? Bībele sniedz cilvēkiem dažus noderīgus principus.

Dieva vārds ir nekļūdīgs mūsu pašu spogulis. Ebrejiem 4:12 dod mums norādījumus, kā atpazīt savus patiesos nodomus un nemaldināt sevi: ".Jo Dieva vārds ir dzīvs un darbīgs, un asāks par jebkuru divslīpju zobenu, un tas caururbj, līdz šķeļ gan dvēseli, gan garu, gan smadzenes, gan kaulus, un tas ir sirds domu un noskaņojumu tiesnesis.„

Pazemība palīdz būt godīgam, reālistiski ieraudzīt sevi, kas ir priekšnoteikums izaugsmei, piemēram. Jēkaba 4:10 apstiprināts "Pazeminieties Tā Kunga priekšā, un Viņš jūs paaugstinās..“.

Salamana pamācības 27:17 sniedz papildu palīdzību "Dzelzs asina dzelzi; tāpat viens cilvēks asina otru." un iesaka veikt pašrefleksiju, izmantojot godīgu atgriezenisko saiti no trešajām personām, lai koriģētu izkropļoto priekšstatu par sevi un atpazītu "aklos punktus".

Ekskurss - Neizpildīts sapnis

Aizrautīga jauna sieviete, kura jau no agras bērnības zināja, ka vēlas kļūt par mākslinieci, jo jau bērnībā viņai patika gleznot un zīmēt, un viņas skolotāji bija pamanījuši viņas lielo talantu. Taču, kļūstot vecāka, viņa sāka šaubīties par savu sapni. Vecāki viņai ieteica izvēlēties "drošu" profesiju, draugi smējās par ideju pelnīt naudu ar mākslu, tāpēc viņa beidzot nolēma studēt uzņēmējdarbības vadību.

Pagāja gadi, un viņa strādāja lielā uzņēmumā. Viņa labi pelnīja, viņai bija drošība un prestižs, bet iekšēji viņa jutās tukša. Katru rītu viņa ar nepatiku devās uz biroju, katra diena šķita vienāda, un viņa arvien biežāk sev jautāja, vai tā patiešām ir dzīve, ko viņa vēlas dzīvot. Taču viņa sev iestāstīja - sākumā veiksmīgi -, ka viņai jābūt laimīgai. Galu galā viņai bija viss, ko viņa varēja vēlēties: stabils darbs, laba alga, kolēģi, kas viņu cienīja, vairākas brīvdienas gadā - kam gan tas ir?

Taču dziļi sirdī Līza zināja, ka viņa nav bijusi godīga pret sevi. Viņa apspieda ilgas pēc radošuma un centās novērst uzmanību. To viņai palīdzēja darīt garās darba stundas, iepirkšanās un seriālu maratoni vakaros. Viņa sev iestāstīja, ka viņas neapmierinātība ir tikai posms, ka viņai vienkārši jābūt pateicīgākai. Taču iekšējā tukšuma sajūta palika.

Kādu dienu viņa sarunājās ar savu senu skolas draudzeni, kura bija īstenojusi savu sapni un strādāja par fotogrāfi. Draugs jautāja: "Vai tu tiešām esi laimīga? Vai tu tikai iestāsti sev, ka esi laimīga?" Šie vārdi trāpīja viņai tieši sirdī. Pirmo reizi viņa vairs nespēja no tiem izvairīties. Viņa saprata, ka gadiem ilgi bija sev melojusi, baidoties no nedrošības, no pārmaiņām, no citu cilvēku nosodījuma.

Tieši šādu situāciju psalmists apraksta Psalmi 139:23-24 „Izmeklē mani, Dievs, un iepazīst manu sirdi, pārbaudi mani un uzzini, ko es domāju, un redzi, vai es eju pa ļaunu ceļu, un vadi mani pa mūžīgo ceļu.„

Tagad viņa sāka godīgi tikt galā ar savām jūtām. Viņa sev uzdeva jautājumu: ko es darītu, ja man nebūtu bail? Pēc ilgām pārdomām un daudzām lūgšanām viņa nolēma apmeklēt gleznošanas kursus, protams... tikai kā vaļasprieku - vismaz tā viņa sākumā domāja. Taču ar katru gleznu, ko viņa gleznoja, viņa sajuta, ka atgriežas viņas vecā kaislība.

Gadu vēlāk viņa riskēja un pārgāja uz nepilnu slodzi, lai paralēli pārdotu mākslu. Tas nebija viegli, un reizēm viņu pārņēma šaubas. Taču tagad viņa zināja: būt godīgam pret sevi nenozīmē, ka ceļš ir viegls, taču pa to var iet no visas sirds.

Secinājums

Būt godīgam pret sevi ir izaicinājums mūža garumā, taču tas ir arī nepieciešams priekšnoteikums garīgai izaugsmei, personīgajai integritātei un patiesam apmierinājumam.

Bībele mudina mūs pārbaudīt savu sirdi Dieva priekšā un pieņemt patiesību, pat ja tā ir neērta. Tie, kas dzīvo godīgi, piedzīvo patiesu brīvību, jo Jēzus saka Jāņa evaņģēlijs 8:32 „un jūs atpazīsiet patiesību, un patiesība jūs darīs brīvus!„

Galu galā, būt godīgam pret sevi ir atslēga uz autentisku un Dievam tīkamu dzīvi. Reālistiska sevis uztvere ir būtiska garīgajai veselībai un iekšējam apmierinājumam. Tie, kas saskaras ar patiesību, var rīkoties apzinātāk, tālāk attīstīties un augt gan garīgi, gan psiholoģiski.