Dieva aizstājējs

Lasīšanas laiks 6 protokols

Kāpēc cilvēki meklē Dieva aizstājēju?

Visā cilvēces vēsturē cilvēki vienmēr ir meklējuši augstāku spēku. Reliģijas, filozofijas un pasaules uzskati rodas no dziļas vajadzības pēc drošības, orientācijas un jēgas. Tomēr mūsdienu sabiedrībā daudzi cilvēki apzināti vai neapzināti attālinās no Dieva un aizvieto to ar citām lietām.

Turpmāk tiks aplūkoti gan iemesli, kāpēc tiek meklēts Dieva aizstājējs, gan šo aizstājēju radītās sekas.

Dievs kā eksistenciāls pamats

Kāpēc cilvēki tic Dievam?

• Ticība Dievam piešķir dzīvei augstāku jēgu, stabilitāti un galīgo patiesību.
• Reliģijas piedāvā ētiskas vadlīnijas labai dzīvei.
• Ticība dod cerību pēc nāves un izskaidro neizskaidrojamo.
• Ticība rada piederības un identitātes sajūtu.

Cilvēks ir radīts Dievam un ilgojas pēc Viņa. Bez Viņa paliek iekšējs tukšums jeb, kā psalmists to izsaka psalmā Psalms 42:2 "Kā briedis ilgojas pēc ūdens strautiem, tā mana dvēsele ilgojas pēc Tevis, ak, Dievs!"

Dieva un Viņa aizstājēju noraidīšana

Kāpēc cilvēki aizstāj Dievu?

Mūsdienu sabiedrības arvien vairāk sekularizējas, t. i., saikne ar reliģiju arvien vairāk atslābst vai izzūd, un dzīvesveida jautājumi tiek nodoti cilvēka saprāta sfērai. Daudzi cilvēki meklē alternatīvas Dievam, jo:

1. Zinātnes progress liek apšaubīt Dieva Radītāja nepieciešamību.
2. Individuālisms pašnoteikšanos nostāda augstāk par atkarību no Dieva.
3. Tehnoloģiskais progress rada ilūziju, ka cilvēki var visu kontrolēt paši.

Cilvēks tiecas aizstāt Dievu ar kaut ko citu, kas, saskaņā ar viņa iztēli, sniedz viņam piepildījumu, pat ja tas ir tikai īstermiņā. Tomēr šī īstermiņa domāšana noved pie tā, ka par cilvēka mērķi kļūst arvien vairāk un vairāk, arvien ātrāk un ātrāk, arvien augstāk un augstāk, vai, kā Pāvils raksta Vēstulē romiešiem (Romiešiem 1:25) "Viņi Dieva patiesību apmainīja pret meliem un pielūdza radību, nevis Radītāju."

Ar ko cilvēki aizstāj Dievu?

Cilvēkiem materiālisms un patēriņš, nauda un manta, panākumi un greznība kļūst par augstāko prioritāti. Dzīšanās pēc bagātības aizstāj Dieva meklējumus, sniedzot īstermiņa apmierinājumu, bet ilgtermiņā radot jēgas tukšumu.
Metjū par to raksta (Mt.ev.6:24) "Neviens nevar kalpot diviem kungiem, jo vai nu viņš ienīst vienu un mīl otru, vai arī pieķeras vienam un nicina otru. Jūs nevarat kalpot Dievam un mamonai!"

1. Zinātne un racionālisms piedāvā loģiskus skaidrojumus un empīriskus pierādījumus, savukārt ticība tiek noraidīta kā iracionāla. Rezultātā tiek zaudētas cilvēciskās rūpes un eksistenciālie jautājumi.
2. Ideoloģijas un politiskās sistēmas, piemēram, marksisms, nacionālisms vai sekulārais humānisms - skatījums uz cilvēku kā morāles un progresa standartu bez vajadzības pēc dieva vai reliģiskas atklāsmes - aizstāj reliģisko ticību, bet valsts vai partija uzņemas dieva lomu, kā tas ir totalitārās sistēmās vai pārspīlētās ideoloģijās.
   Paslmist par to raksta Psalms 146:3 apt "Nepaļaujieties uz kņaziem, uz cilvēku bērniem, ar kuriem nav pestīšanas!"
3. Tehnoloģijas un ticība progresam liek domāt, ka digitalizācija, mākslīgais intelekts un transhumānisms var uzlabot cilvēkus. Tiek pat meklēta nemirstība un mūžīga jaunība.
4. Pašrealizācija un ezotērika propagandē "Dieva atrašanu sevī", cilvēks pats sevi paaugstina līdz centram jeb, kā teikts Tim.3:2-4 ".Jo cilvēki būs sevis mīlētāji, naudas mīlētāji, lielīgi, augstprātīgi, zaimotāji, zaimotāji, nepaklausīgi vecākiem, nepateicīgi, nesvētīgi, 3 nemīloši, nepiedoši, nesaudzīgi, apmelotāji, nesavaldīgi, vardarbīgi, labā ienaidnieki, 4 nodevēji, vieglprātīgi, uzpūtīgi; viņi mīl baudu vairāk nekā Dievu;„.

Šīs aizvietotājformas bieži vien sniedz tikai iluzoru apmierinājumu un nerada dziļāku, ilgstošu piepildījumu. Galu galā cilvēki tiek atmesti atpakaļ uz sevi un paliek eksistenciāli neapmierināti.

Jaunas izpratnes iespēja

Tā vietā, lai aizstātu Dievu ar materiālām vai ideoloģiskām lietām, cilvēks varētu apvienot zinātni un ticību, jo zinātne var sniegt zināšanas par radīšanu, bet nevar atbildēt uz galīgajiem jēgas jautājumiem.
Cilvēki varēja izmantot materiālo bagātību ar pazemību. Bagātība pati par sevi nav slikta, ja tā tiek izmantota Dieva veidā.
Cilvēks varētu apvienot individuālismu ar kopienu, jo pašrealizācija nenoved pie egoisma, bet gan pie mīlestības pilnām attiecībām ar citiem.

Metjū tas ir apkopots Mateja ev. 22:37-39 kopsavilkums ir šāds: "Un Jēzus viņam sacīja: "Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds, no visas dvēseles un no visa sava prāta. Tas ir pirmais un lielākais bauslis. Un otrais bauslis ir tam pielīdzināms: "Tev būs savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu!""

Un Jānis apliecina (Jāņa 14:6) "Jēzus viņam sacīja: "Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība; neviens nenāk pie Tēva, kā vien caur Mani!"

Dievs nav pret progresu, labklājību vai zināšanām, taču tās nedrīkst ieņemt Viņa vietu.
Veselīga sintēze nav Dieva aizstāšana, bet gan Viņa atzīšana par gudrības, mīlestības un patiesības avotu.

Ekskurss - Tiekšanās pēc piepildījuma

Mērķtiecīgs jaunietis, kurš jau agri bija izvirzījis sev skaidru mērķi - viņš vēlējās gūt panākumus. Bērnībā viņš bieži bija redzējis, ka viņa ģimenei ir finansiālas grūtības, un viņš apsolīja, ka kādu dienu viņam būs labāka dzīve. Viņš cītīgi strādāja, pabeidza skolu ar labākajām sekmēm un ieguva kāroto darbu slavenā uzņēmumā. Viņam tas bija izdevies!

Darbs ātri vien kļuva par viņa dzīves centru. Viņš bija pastāvīgi pieejams, bieži strādāja līdz vēlai naktij un visu savu enerģiju ieguldīja karjerā. Priekšniecības atzinība, augstās prēmijas un paaugstinājuma izredzes deva viņam sajūtu, ka viņš ir uz pareizā ceļa. Draugi un ģimene tika aizvien vairāk atstāti novārtā. Viņš sev teica, ka viņiem būs laiks vēlāk... kad būs sasniedzis savu mērķi.

Jo viņš domāja, ka vienkārši vēl nav sasniedzis pietiekami daudz. Kad viņš saņems nākamo algas paaugstinājumu vai paaugstinājumu amatā, tad(!) viņš beidzot jutīsies laimīgs, drošs un apmierināts. Taču ikreiz, kad viņš sasniedza kādu no saviem mērķiem, gandarījums ilga tikai īsu brīdi, pirms viņš atkal ķērās pie nākamā mērķa. Doma par to, ka jāiet vēl augstāk un tālāk, bija viņu sagrābusi.

Kādu dienu viņš nejauši satika senu draugu, kurš savulaik bija tikpat ambiciozs, bet bija ievērojami mainījies. Tagad viņš šķita mierīgs, relaksēts, pat apmierināts un piepildīts. Viņš viņam jautāja: "Kā tev izdodas būt tik apmierinātam? Man ir viss, ko vienmēr esmu vēlējies, bet man tomēr vienmēr kaut kā pietrūkst. Un tā es dzenājos no vienas virsotnes uz otru, tikai augstāk, tālāk...".

Viņa draugs apzināti pasmaidīja; galu galā, arī viņam agrāk nebija bijis savādāk. Un viņš atbildēja: "Es agrāk domāju tieši tāpat kā tu. Es padarīju savu veiksmi par savu dievu. Bet tad es sapratu, ka nekas šajā pasaulē nevar mani patiesi piepildīt, ja vien man nav paša Dieva."

Viņš to nemaz nebija gaidījis. Viņš noteikti nav kļuvis par kristieti? Tāpēc viņa pirmā reakcija, saprotams, bija noraidījums. Galu galā viņš nebija īpaši dievbijīgs cilvēks un uzskatīja, ka reliģija ir atbalsts tiem, kas paši saviem spēkiem nespēj tikt galā.
Taču drauga vārdi viņu neatlaida. Viņš aizdomājās, vai viņa tieksme pēc arvien lielākiem panākumiem un atzinības patiesībā neaizstāj kaut ko daudz nozīmīgāku, kaut ko dziļāku?

Ja viņš jau tolaik būtu zinājis Bībeles saturu, viņš, iespējams, būtu bijis 2. Mozus 20:3 kurā teikts "Tev nebūs citu dievu manā priekšā!". Hm, kaut kā viņš no saviem panākumiem un priekšniecības un kolēģu atzinības bija izveidojis zelta teļu.
Vai arī par Mateja ev. 6:19-21 "Nekrājiet sev dārgumus uz zemes, kur tos iznīcina kodes un rūsas un kur zagļi izrok un nozog. Bet krājiet sev dārgumus debesīs, kur ne kodes, ne rūsas nebojā un kur zagļi nelauž un nelaupa. Jo kur ir jūsu dārgumi, tur būs arī jūsu sirds.". Jā, nauda un paaugstinājumi bija kļuvuši par viņa dārgumiem, viņa sirds bija uz tiem vērsta. Taču ar katru izņemšanu no konta dārgumi izkusa un bija jāpapildina. Tātad uz nākamo virsotni, vai ne?

Kādu vakaru, sēžot savā greznajā dzīvoklī, Pols paskatījās uz pilsētas panorāmu un jautāja sev: vai es patiešām esmu orientējis savu dzīvi uz to, kas ir svarīgs? Vai arī es tikai dzinos pēc tukša sapņa?

Viņš sāka intensīvāk studēt ticību, lasīt Bībeli un beidzot apmeklēja baznīcu. Pirmo reizi mūžā viņš saprata, ka atzīšanas un panākumu meklējumi bija tikai aizstājējs tam, kas viņa dvēselei patiešām bija vajadzīgs: tiešas attiecības ar Dievu.

Lēnām viņa dzīve sāka mainīties. Viņš apzināti noteica robežas savā darbā, atvēlēja laiku ģimenei un draugiem un sāka novērtēt savu vērtību ne tikai pēc profesionālajiem panākumiem. Tā vietā viņš atrada dziļāku piepildījumu, ļaujot Dievam ienākt savā dzīvē, nododot to Viņam un sekojot Viņa ceļam.

Viņš saprata, ka nekas šajā pasaulē - ne nauda, ne panākumi, ne atzinība - nevar aizpildīt caurumu viņa sirdī. Visus šos gadus viņš bija meklējis "Dieva aizstājēju", bet tikai tad, kad viņš pievērsās Dievam, viņš atrada mieru, pēc kura vienmēr bija ilgojies un kuru viņš bija redzējis savā draugā kā piemēru miesā.