Pieredzēt Dieva vadību

Lasīšanas laiks 8 protokols

Atjaunināts - februāris 9, 2025

Piedzīvo Dieva vadību! Tie, kas ir "patiesi" ticīgi, spēj ziņot par ievērojamām pieredzēm, kas var jūs burtiski pārsteigt neticībā.

Tie, kas savā ticībā ir mazāk "aktīvi", ir diezgan skeptiski noskaņoti, jo, ja es ļauju Dievam mani vadīt, man ir jāatdod stūre, vai ne? Un galu galā, galu galā, es taču gribu būt pats sev kungs!
Turklāt: varbūt man nemaz nepatīk Viņa ceļi?

Nu, dilemma, vai ne? - Nu, nekas nav riskēts, nekas nav iegūts. Vecs teiciens, bet joprojām tikpat aktuāls kā jebkad agrāk.

Un tagad?

Aplūkosim, kā Dievs mūs radīja: Kā cilvēkus ar prātu, t.i., ar atbildību, spēju domāt, pieņemt lēmumus, atšķirt labo no ļaunā...

Mēs zinām, kas ir labs un slikts, mēs varam arī domāt, bet KĀ mēs domājam? Nu, ko es gribētu, MĒS! Bet tas, vai tas ir jēgpilni un lietderīgi man, parasti kļūst skaidrs tikai retrospektīvi. Jā, tieši tā: Pēc tam tu vienmēr esi gudrāks!

Labi. Ja Dievs ir viszinošs, tad viņš arī zina, kā kaut kas beidzas, kad es daru to, ko es Gribu, vai ne? Nu, labi. Bet, ja es gribu kaut ko tādu, par ko - patiesībā - precīzi zinu, ka tā nav Viņa griba, bet tik un tā to daru, vai nevar būt tā, ka Viņš saprot mani un manu vēlmi? Tiesa, Viņš to sapratīs, bet vai Viņš to apstiprinās?

Tomēr Viņš to pieļaus, ja jūs pretēji Viņa gribai (Viņa vārdam...) izlemsiet citādi. Kāpēc? Tieši tāpēc, ka jūs neesat marionete. Fjū, tev paveicās! Vai arī ne?

Kādam vienmēr ir jākrāso melna bilde! - Nē, nav veiksmes, labākajā gadījumā jūsu vēlme pagaidām ir apmierināta. Jo jūsu rīcības sekas vēl tikai nāks...

Un kā ir ar Dieva vadību?

Smaidi, tu to piedzīvoji brīdī, kad tu - patiesībā - zināji, ka tavs plāns neatbilst Viņa gribai. Un tas viss bez lūgšanas.

Diemžēl ne vienmēr kāds skaļi un dzirdami pasaka "Nedariet tā!", un ne vienmēr pie jūsu kafijas tases pēkšņi parādās slavenā zīmīte ar skaidri salasāmu uzrakstu "Nē".

Tomēr jums bija iespēja ieklausīties "aktuālajā", iekšējā balsī. Jūs nolēmām citādi, un jums ir jādzīvo ar sava lēmuma sekām.

Bet, ja Viņš zināja, ka tas nav labi man, tad Viņš noteikti varēja mani apturēt?

Taisnība, Viņš to varēja darīt, un dažkārt Viņš to dara, bet ne vienmēr. Iespējams, ka jūsu lēmuma sekas palīdzēs jums nākotnē, tāpēc Viņš ļauj jums rīkoties tā, kā jūs vēlaties.

Kāpēc?

Jā, mēs bieži uzdodam sev jautājumu, kāpēc. Arī es.

Manas izbraukšanas laiks pie klienta jau bija iekavējies vairāk, nekā plānots. Un tad pienāk vēl viens zvans, kas liek man gaidīt vēl piecas minūtes.

Tagad lasītājs var teikt, kas tās ir piecas minūtes, vēl mazliet vairāk nospiediet akseleratora pedāli, un tad jūs to kompensēsiet! Tā es toreiz sev teicu, iesprindzināju mašīnā un devāmies ceļā, mazliet ātrāk, nekā atļauts, bet automaģistrāle bija tuvu un 70 km/h tik un tā bija atļauts, kāda veiksme!

Iebrauciet uz šosejas nobrauktuves un - spiediet gāzi! Bet, kā jau tas mēdz būt, kad steidzies, nākamais sastrēgums nekad nav tālu. Tā tas bija arī šoreiz. Jau no attāluma es varēju redzēt priekšā braucošo transportlīdzekļu bremžu gaismas un avārijas signālugunis. Ne gluži godbijīgākajiem vārdiem uz lūpām, vismaz domās, es arī nobremzēju un apstājos, joprojām cerot, ka stāvošie transportlīdzekļi atkal sāks kustību. Tā es stāvēju un vēroju, kā laiks rit. Taču pat mana nervozā kāja uz akseleratora pedāļa nespēja mainīt situāciju.

Kad sastrēgums sāka izkļūt, es redzēju, ka negadījuma transportlīdzekļi manevrē no apdzīšanas joslas uz nomales. Tie neizskatījās labi. Policija, ugunsdzēsēji, ātrā palīdzība, pilna programma.

Iespējams, lasītājs jau nojauta: jā, ja es būtu izbraucis no mājām paredzētajā laikā, es gandrīz noteikti būtu bijis to transportlīdzekļu vietā, kas novietoti uz cietā nomales, iespējams, arī tas, kuram būtu dota bezmaksas braukšana ātrās palīdzības mašīnā. Piecas minūtes, kas varēja būt atšķirība starp dzīvību un nāvi...

Dieva vadība? Toreiz es vēl nebiju par to pārliecināts, lai gan slepus - patiesībā... - sev teicu: "Ja es būtu aizgājis agrāk, es, iespējams, būtu viņu vietā...".

Citiem vārdiem sakot: pat ja tu neesi "ticīgais", Dievs joprojām tur savu roku pār tevi. Kopš tā laika es vairs neapvainojos, kad kaut kas neizdodas tā, kā es gribētu, jo tad es sev saku: Kas zina, kam tas der! - No šodienas perspektīvas es zinu(!), ka Viņam ir roka. Un, godīgi sakot? Tā ir ārkārtīgi nomierinoša sajūta!

Uzņēmums Venture

Ja vēlaties uzdrīkstēties Dieva vadībai, tad ļaujiet Viņam uzņemties vadību! Viņš to darīs labi, teikts Bībelē Psalma 37:5. "Uzticiet savu ceļu Tam Kungam un ceriet uz Viņu, un Viņš to darīs labi."
Vārds "labi" nozīmē "darīt labi", nevis "viņš to izdarīs, es sēdēšu un atpūtīšos...".

Tas ne visiem ir pa prātam. Es zinu. Es to varu apstiprināt. Es nedomāju, ka ir kāds, kas to nav piedzīvojis. Un tas ir garš ceļš, lai to atzītu, diemžēl.
Es bieži domāju par Mozus 40 gadus ilgušo klaiņošanu tuksnesī. Tāpēc es apņēmos tik ilgi nesekot MŪSU gribai un vairāk ieklausīties savās iekšējās sajūtās.

Tas bija pirmais solis. Otrais solis bija savaldīt savu nepacietību: Ja viņam tas tik ilgi aizņem tik daudz laika, tad es to izdarīšu pats! Nebija laba ideja. Vēl viens aplis tuksnesī. Trešais solis bija mana nodošanās Dievam, uzticība manam vārdam 1.Pēt.5:7 "Uz Viņu lieciet visas savas rūpes, jo Viņš rūpējas par jums." "Es vairs neko nevaru darīt, dariet to JŪS - vienalga kā, kad un ko, bet dariet to!"
Es to nevienam nevēlos - bet cilvēks ir tik lepns un spītīgs, ka reizēm viņam patiešām ir jānolaižas līdz galam, lai - beidzot - ļautu Dievam uzņemties vadību.

Situācija man atgādināja Mateja 14, 22-33: Jēzus palika krastā, lai lūgtos. Pēteris un mācekļi devās pāri ezeram uz pretējo krastu. Sākās vētra, un viņi nonāca nelaimē.
Kad viņi ieraudzīja Jēzu, ejot pāri ūdenim pretī viņiem, viņi, saprotams, neticēja savām acīm un domāja, ka redz spoku. Bet Jēzus aicināja viņus nebaidīties, jo tas bija Viņš.
Lieliski, viņam ir daudz ko teikt! Viņš nav līdz kaklam ūdenī! Es varu spilgti iztēloties, ka tā varēju būt es.

Pēteris, kuram tas viss nebija ērti, vēlas būt pārliecināts un sauc: "Kungs, ja tas tiešām esi Tu, tad pavēlē man nākt pie Tevis pa ūdeni!" Jēzus atbild: "Nāc šurp!"
Un ko dara Pēteris? Viņš pakļauj sevi pārbaudījumam, izkāpj no laivas un dodas pāri plosošajiem viļņiem pie Jēzus. Kad viņš nonāca līdz Viņam, viņš pārbijās, jo saprata, ka patiesībā ir staigājis pa ūdeni, un nekavējoties nogrima un bailēs sauca pēc palīdzības.

Man šis piemērs bija kā radīts! Un no šī brīža man tika dots miers, uzticība, pārliecība - no Dieva. Un, bez pārspīlējuma, es varēju mest savas problēmas pie Viņa kājām un darīt to, ko "jutu", ka ir labi. Tas bija kā staigāšana pa ūdeni, nenoslīkstot.

Taču arī jūs laiku pa laikam var piemeklēt nogrimšanas brīdis. Ikreiz, kad jūs domājat: "Nu, tas labi iet!", jūs pārņem pašpārliecinātība, un jūs atkal sākat uzņemties stūri, pavisam nemanāmi jūs ātri tiekat nogāzts atpakaļ uz zemes. Paldies Dievam!

Ekskurss - Pareizais lēmums

Projektu vadītājs vidēja lieluma uzņēmumā, 32 gadi. Viņai ir pastāvīgs darbs, laba alga, viņa jūtas diezgan droši savā karjerā, bet viņai trūkst piepildījuma, dzīves jēgas. Visur valda vienmuļība - gan darbā, gan brīvajā laikā, viņai ir sajūta, ka viņas talanti netiek pienācīgi izmantoti un ka viņas darbam trūkst jēgas. Šī visaptverošā neapmierinātība viņu nomāc, taču viņa arī baidās no pārmaiņām, jo pazīstamais ļaunums ir labāks par nezināmo laimi, un tā atkal un atkal.

Viņa ir ticīga un regulāri apmeklē dievkalpojumus. Viņas ticība viņai ir svarīgs spēka avots. Pēdējās nedēļās viņa arvien vairāk jūt iekšēju aicinājumu kaut ko mainīt. Viņai ir sajūta, ka Dievs viņu vada jaunā virzienā, bet viņa nezina, vai viņai patiešām pietiek drosmes pamest savu drošo darbu, lai izmēģinātu ko jaunu. Viņa brīnās, vai tā patiešām ir Dieva vadība, vai arī tā ir tikai viņas pašas domu kaprīze.

Skaidrības meklējumi

Kādu vakaru pēc garas darba dienas viņa jūtas īpaši nemierīga. Viņa nolemj savas bažas un nedrošību nodot Dievam lūgšanā. Viņa mierīgi apsēžas pie rakstāmgalda, aizver acis un no sirds saka: "Dievs, es nezinu, ko darīt. Es jūtos sadragāta un saplosīta. Es vēlos sajust Tavu vadību. Lūdzu, palīdzi man atrast pareizo ceļu."

Viņa lūdz Dievu, lai Viņš dod viņai skaidrību un drosmi uzticēties Viņa vadībai, pat ja ceļš šķiet neskaidrs un kaut kur nav rakstīts, dari to vai to.

Lūgšanas laikā viņa pamazām jūtas mierīgāka un drošāka, it kā viņu apņemtu silta, mīļa klātbūtne. Taču viņa zina, ka ne vienmēr ir viegli sadzirdēt Dieva balsi un ka bieži vien tās ir diezgan smalkas zīmes, kas var viņu vadīt.

Negaidīta tikšanās

Nākamajā rītā viņa dodas uz kafejnīcu, lai aprunātos ar labu draudzeni. Pēdējā laikā viņa savu draudzeni ir redzējusi reti. Tagad viņas spontāni vienojušās tikties uz kafiju. Sarunas laikā viņa stāsta draudzenei par savām šaubām darbā un neapmierinātību. Viņa stāsta arī par to, ka viņai šķiet, ka, iespējams, vajadzētu mainīt darbu vai uzņemties jaunu virzienu, taču nezina, vai tas ir pareizais solis.

Viņas draudzene uzmanīgi klausās un tad pasaka kaut ko, kas viņu pārsteigs: "Zini, es nesen runāju ar sievieti, kura veica līdzīgu maiņu. Viņa pameta drošu darbu, lai pievērstos savai kaislībai uz mākslu. Viņa teica, ka nekad nav domājusi, ka varētu spert šādu soli, bet, kad viņa nolēma sekot savai sirdij, viņai pēkšņi atvērās tik daudz durvju, ka viņa bija pārsteigta. Es domāju, ka jums varbūt vajadzētu vairāk ieklausīties savā sirdī. Varbūt Dievs tevi vada šajā virzienā."

Šajā brīdī Anna jūtas īpaši aizkustināta. Viņai ir sajūta, ka viņas draudzene šajā sarunā ne tikai pauž savu viedokli, bet ka šie vārdi kaut kādā veidā ir tieši tas, ko viņa pati iekšēji jau ir jutusi. Sajūta, ka viņa nav viena un ka Dievs viņu uzrunā caur šo negaidīto tikšanos.

Lēmums

Dažas dienas vēlāk viņai nākas pieņemt konkrētu lēmumu: Uzņēmums, kurā viņa pieteicās pirms dažiem mēnešiem, piedāvā viņai iespēju strādāt par projektu vadītāju pavisam citā nozarē, kas arī viņu ļoti interesē. Taču šis darbs būtu riskants, jo tas nozīmētu pārmaiņas, un viņa sākotnēji sāktu strādāt ar mazāku drošību un mazāku atalgojumu. Tomēr tajā pašā laikā viņa uzskata, ka šajā amatā varētu labāk izmantot savus talantus un ka darbs šajā amatā viņai būtu jēgpilnāks.

Sastopoties ar darba piedāvājumiem, viņa ir sašķelta. Viņa domā, vai viņai vajadzētu riskēt, vai arī labāk būtu palikt savā drošajā, pazīstamajā darbā. Viņa atceras savu lūgšanu un sarunu ar Mariju un dziļi sirdī jūt, ka šī pārmaiņa nav tikai karjeras lēmums, bet arī lēmums, kas viņu satuvinās ar sevi. Iekšējais miers, ko viņa izjūt saistībā ar savu lēmumu, ir sava veida apstiprinājums tam, ka viņa ir uz pareizā ceļa.

Dieva vadība

Galīgā lēmuma pieņemšanas dienā viņa lūdz skaidrību par savu lēmumu. Nākamajā dienā dievkalpojuma laikā sprediķī galvenā uzmanība tiek pievērsta uzticībai Dieva vadībai, ticības nozīmei pat neskaidros laikos un tam, ka Dievs mūs vada ne tikai lielajos dzīves lēmumos, bet arī mazajos brīžos, kad mēs Viņu uzklausām.
Šie vārdi uzrunā viņu dziļi iekšienē, un viņa saprot, ka viņai nav viss jāizlemj pašai, jo Dievs ir tur, lai viņu vadītu, pat ja ceļš ne vienmēr ir taisns, bet gan paiet pa dažiem līkločiem.

Ar šo iekšējo apstiprinājumu Anna pirmdien pieņem lēmumu pieņemt jauno darbu. Viņa jūtas Dieva vadīta un zina, ka šo lēmumu pieņem ne tikai pēc savas iniciatīvas, bet arī tāpēc, ka jūt, ka tas ir Dieva iecerētais ceļš.

Secinājums

Dieva vadību katrs cilvēks izjūt atšķirīgi, bet vienmēr īstajā laikā un pareizajā veidā katram cilvēkam!

Uzdrošinieties iziet no savas komforta zonas, uzticiet savu dzīvi Viņam un ļaujiet sevi pārsteigt par dzīves bagātību, kas jums pēkšņi atklājas. Tas ir vairāk, nekā tev vajadzīgs, vairāk, nekā tu pats jebkad būtu varējis izdomāt, vairāk, nekā tu vari iedomāties!